Teātris ir māksla, kas jau gadsimtiem ierakstīta Rīgas kultūras ādā. Vārdi, kas izkliegti no skatuvēm, tērpi, kas miroņu zili, un aplausi, kas skaļāki par pašu jūru. Rīgas teātru vēsture ir parādījums, un tās kulminācijas – ievērojamākie iestudējumi – vilkušas ne vienu vien tā laikā uz brīnumiem bagātajām zālēm.
Agrīnie teātra saknoveriem Rīgā bija jālocās būvēs, kas pat nebija tam paredzētas. Mītot skrodera darbnīcās, muižu klētiņos un pat sirdsapziņas kruķos, teātris 17.gadsimtā jau sāka vizuļot Rīgas ielās. Pirmo pilnvērtīgo namu savas mākslas prasmēm Rīgas skatuvei piešķīra Ķeizara Krievija, uzceļot Mazo ģildi ar 300 skatītāju sēdvietām. Tas notika senatnīgajā 1782.gadā un tiek uzskatīts par latviešu teātra dzimšanas vietu Rīgā.
Tālāk, protams, Rīgas teātra spogulis vairs negāja skalus, jo uzsitās 19.gs. pilsētai uzpūta bagātību un līdz ar to – augstās mākslas baudījumu apetīti. Pilsētas lepnums un gods kļuva Rīgas Pilsētas Teātris, kurš, gluži tāpat kā pats teātris renesansi, savu pirmo namu tīšām būvēja 1782.gadā, tikai nu – jau patiesi monumentālā izskatā.
Un šeit izskanēja pirmie tēlojumi, kas iedvesmo Rīgas teātra pielūdzējus vēl šodien. “Spēlēju, dancoju” (1951) – Rīgas Panteonu uzvedums, kas stāsta par Baltijas teātru kā tādu. Rainim būtībā tas bija veltījums aktieriem, bet visdrīzāk arī jūsmu apliecinājums Rīgas teātra ģēnijiem. Vai “Zobens un Turība” (1924) – vācu dramaturga Paulu Svara drāma ar spožu Rīgas Vācu teātra iestudējumu, kas demonstrēja visas pašas svarīgākās Rīgas kopienas centras uzplaukumu zem pašu un citviet izskrienušu mākslinieku talantiem. Tā piepildīja aizņemtās Rīgas sirdis ar izrādes garu, kas nenoliedzami pavēra jaunus laikmetīgus skatuviskus viļņus.
Operas karstums Rīgas sirdī neapdzisa ne brīdi – sākot ar vecajiem labajiem laikiem, kad Rīgas Latviešu Operas un Rīgas Vācu operas trupas kālās prieku iz rosināja izrādes kā “Rīgas Valkirija” (1949) un “Burvju Flauta” (1950). Tās bija ugunīgas izrādes, kas atbalsojās tālu Tālajos Gaujos un Lielupes viļņos. Pieminēšanas vērts ir, ka šīs Operas ēkas arī mūsdienās pilda apsolījumu rādīt pamazām progresējošu mākslinieciskumu, ievedot tādu mantojuma izrāžu kā Gētes “Fausts” (1950) iestudēto pieredžu baņķieri tvaiku jaunu vīziju atdzišanai.
Protams, Rīgas teātru laikmetam nevar nenovirzīties ne pie Dailes teātra, kas ir viens no zāģa zīmēm mūsdienu teātra ainavā. Iestudējumu kaujas laukos un albumos turpina pārstāvēt savas lielās traģēdijas un dzīves jautājumu rezumējumus, savukārt jaunās dzelzs jaudas ar alku pēc jaunām pieejām gaužas nepārtraukti. Bet tā tas vienalga Rīgā vienmēr bijis – no vecā un ierastā uzvirmot jauniem vārdiem, vaimanām, dziesmām un godam.
Kā redzams, Rīgas teātra skatuves izgaismojums krīt tieši uz tādām izrādēm, kas iekarojušas ne vien Rīdzinieku sirdis, bet mērojušas ceļu arī ārpus pilsētas robežām. Katrs uzvedums, kas no šejienes dzimis, ir pārvarējis dažādu laiku izaicinājumus, pasludinājis savu māksliniecisko vērtību un sagatavojis ceļu jaunām radošajām virsmām, kas teatrālajā piedzīvojumā var iegriezt Rīgu dziļi sirds kabatā.