Rīga ir viena no vecākajām lielpilsētām Baltijas reģionā, kuras aizsākumi meklējami tālā 12.gs. patiesībā vēl pat senāk. Pilsētas tapšanas stāsti līdz mūsdienām ir apauguši ar nostāstiem un leģendām, kas atsedz ne tikai vēstures liecības, bet arī daudzveidīgās tautas tradīcijas un ticējumus.
Vēstures avoti liecina, ka aptuveni 1201. gadā pašreizējās Vecrīgas apkaimē sastopami pirmie vācu tirgotāju un misionāru ierašanās pierādījumi šajā Daugavas krastos apdzīvotajā reģionā. Indriķa hronika, kas ir viens no svarīgākajiem Livonijas vēstures avotiem, apraksta, ka šeit jau dzīvojuši baltu cilšu pārstāvji – lībiešu un latgaļu apmetnes. Līdz ar vācu ieceļotāju ierašanos sākās arī kristiānisma un bruņinieku karu laikmets, kas atnesa pārmaiņas reģiona dzīvē.
Vēsturiskajos avotos minēta Cīravas koka epizode, kura mūsdienās tiek uzskatīta par Rīgas pilsētas oficiālo dibināšanas vietu. 1201. gadā pie Daugavas krasta augošā koka vācu tirgotāji no Gothārda Ketlera grupas ierīkoja pirmo nocietināto tirdzniecības centru, sākot būvēt lielāku nocietinājumu. Šo koku laikos apdziedājuši daudzi dzejnieki un tā izskatā un nozīmē ieguvis kulta statusu. Mūsdienās koku atzīmē ar piemiņas zīmi Daugavmalā.
Taču, lai arī vēstures studijas ir devušas zināmu skaidrību, joprojām populāras ir dažādas Rīgas tapšanas leģendas, kuru pirmsākumi liekams viduslaikos. Vairākas no tām saistītas ar bīskapu Alberta nosūtīto Meinharda ierašanos šajā vietā.
Vispopulārākā leģendas versija vēsta, ka bīskaps Meinhards peldējis pa Daugavu un, izsīcis ūdeņos, norādījis Dievam ar rokām signālu, kā atbildi saņemot ugunskura dūmus no salas. Tad viņš sacījis: “Te, kur dūmo uguns, lai mana arī top pilsēta!” Tāpēc arī turpmāk saliņa pie Daugavas saukta par Mārtiņsalu.
Cita leģendas versija vēsta, ka Meinhards ceļā no Ikšķiles satīrāts ar buru priekšautu un sabijies no stiprā vēja un viļņiem, lūdzis Dievu rādīt vietu, kur nodibināt jaunu pilsētu. Parādījies krusts debesīs, norādot uz Daugavmalu. Atradušies šajās zemēs, misionāri nometušies un veidojuši pirmo apmetni.
Vēl kādas citas Rīgas leģendas skaidro pilsētas nosaukuma izcelsmi. Vieni nostāsti saista to ar hipotētisku iesauku “Rīga jeb Rītausma”, jo pilsēta it kā atradusies tālajā ziemeļu rītausmas pusē. Citi skaidrojumi pilsētas vārdu saista ar lībiešu vārdu “Rīdzene”, kas būtībā apzīmējis upes vai ezera grīvas vietu.
Neatkarīgi no tā, cik ļoti šīs leģendas atbilst vēsturiskajai patiesībai, tās paver ieskatu tautas gara pasaulē un paradumā savij kopā vēsturiskos faktus ar izdomām, raksturojot reģiona mentalitāti un uzskatus par savas galvaspilsētas cēlonībām. Mūsdienās šīs leģendas atstāj nozīmīgu iespaidu uz Rīgas tēlu un palīdz saglabāt pilsētas vēsturisko mantojumu un pēctecību.