20. gadsimts

20. gadsimts Rīgā tika sagaidīts svinīgā noskaņojumā. Rīga - UNESCO kultūras mantojums1901. gadā pilsēta atzīmēja savu 700 gadi. Par godu šim notikumam tika rīkotas izstādes, koncerti, izdotas jubilejas pastmarkas.
Taču ārējais spožums bija mānīgs. Rīdzeniekos gruzdēja neapmierinātība ar valdošo režīmu, kas 1905. gada. sākumā pārauga asiņainā konfliktā. Latvijas sociāldemokrāti 12. janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Pirmie atsaucās Pārdaugavas strādnieki. 13. janvārī streikam pievienojās gandrīz visu Rīgas rajonu strādājošie, notika plašas demonstrācijas un mītiņi (tajos piedalījās apmēram 60 000 strādnieku). Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni. Izcēlās panika. Tika nogalināti vairāk nekā 70 un ievainoti 200 cilvēki. Daudzi plānā ledus dēļ noslīka Daugavā.
Revolūciju izdevās apsiest tikai 1906. gadā.
Taču 200 gadus ilgo Krievijas ķeizara valdīšanu Rīgā drīz pārtrauca karš.

1914. g. 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai. Sākas Pirmais pasaules karš, kas iznīcina Rīgas rūpniecību un apklusina straujo dzīves ritmu. No Rīgas bēgļu gaitās dodas gadrīz divas trešdaļas pilsētas iedzīvotāju. Vācu armijai okupējot Kurzemi, Rīgā nodibinās astoņi latviešu strēlnieku bataljoni, kas pierāda augsti vērtējamas latvju karavīru kaujas spējas un to varonība tiek cildināta tālu ārpus mūsu zemes robežām.
1917.g. februārī Krievijā izceļas rovolūcija.
1917.g. 2. septembrī vācu armija pie Ikšķiles pārgāja Daugavu un nākošajā dienā vācieši okupēja Rīgu. 1918.g. 20. martā Rīgas dome nolemj lūgt Vācijas ķeizaru pievienot Rīgu Vācijai. Arī Brestļitovskas miera līgums starp Padomju Krieviju un Vāciju paredz, ka Rīga ir Vācijas sastāvdaļa. Tikai vēlāk noslēgtais Verseļas miera līgums atcēla Brestļitovsas miera līguma noteikumus.
1918. g. arī Vācijā notiek revolūcija, ķeizars atkāpjas no troņa.
1918. g. 18. novembrī Rīgā, Nacionālajā Teātrī, tiek proklomēta Latvijas neatkarība. Rīga kļūst par jaunās republikas metropoli.
Tomēr svētku gaisotne turpinās tikai līdz 1919. g. 3. janvārim, kad Rīgu ieņem komunisti, kas pilsētā laupa un slepkavo līdz pat 22. maijam. Tad Rīgu atbrīvo jaundibinātās Latvijas armija - Kalpaka bataljons.
Taču visi pārbaudījumi vēl nav beigušies. 1919.g. 6. oktobrī Rīgai uzbrūk Bermonts. Lai arī bermontiešiem ir pieckārtējs pārsvars, varonīgie Rīgas aizstāvji sīvi pretojas uzbrucējiem un 15. oktobrī pat pāriet pretuzbrukumā. Latviešiem palīdz sabiedroto kuģu (4 angļu un 4 franču) artilērijas uguns. [šis sabiedroto pakalpojums gan nebūs bezmakas. Saskaņā ar vienošanos Latvijas valstij līdz pat 1983.g. būs jāatmaksā Anglijai par tās palīdzību].
1919. g. 11. novembrī bermontieši no Rīgas tika padzīti un tie atkāpās laupīdami un dedzinādami.
Turpmākos 20 gadus Rīga kļuva par plaukstošu neatkarīgās Latvijas galvaspilsētu. Rīgā strauji atdzima sagrautā rūpniecība. Nodibinājās tādi visā Eiropā pazīstami uzņēmumi kā Valsts Elektrotehniskā fabrika, Rīgas Adītājs, Laima. Uzplauka arī kultūra un māksla. Šai laikā Rīgā darbojās tādi ievērojami latviešu kultūras darbinieki kā Rainis, Aspazija, Kārlis Skalbe, gleznotāji Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Kārlis Zemdega, Kārlis Zāle.
1935. gada 18. novembrī tika atklāts Brīvības piemineklis.
1940. g. 17. jūnijā Rīgu okupēja Sarkanā armija. PSRS iebrucēji Latvijā un Rīgā izvērsa vēl neredzētu teroru. Iedzīvotāji tika spīdzināti, sakropļoti un nogalināti čekas pagrabos. Tūkstošiem rīdzenieku tika deportēti uz Sibīriju. Sarkanais terors turpinājās līdz pat 1941. g. 1. jūlijam, kad Rīgu ieņēma vācu armija. Sākotnējais rīdzenieku prieks par atbrīvošanu no čekistu mocībām bija īss. Hitlera Vācija okupētajās teritorijās izvērsa ebreju medības. Rīgas ebreji sākotnēji tika iesprostoti Maskavas priekšpilsētas geto un vēlāk iznīcināti ārpilsētā (Rumbulā, Biķerniekos).
1944. g. 13. oktobrī Rīgā atgriezās padomju armija. Līdz ar armijas daļām Rīgā ieplūda liels skaits civilpersonas no Krievijas u.c. brālīgajām republikām.
Staļina terors atjaunojās. Daudzi rīdzenieki 1949. g. 25. martā lopu vagonos tika deportēti uz Sibīriju un Kazahstānu.
Tie, ko neizveda turpināja atjaunot karā sagrauto Rīgu. Būtisku devumu Rīgas atjaunošanā deva vācu karagūstekņi, kas apsardzes uzraudzībā atjaunoja Daugavas krastmalu.
Sekojošajās desmitgadēs Rīgā un tās apkārtnē tika būvēti lieli rūpniecības uzņēmumi. Tur strādājošos ieveda no visas PSRS. Rezultātā Rīgas ārpilsētā masveidā tika būvētas daudzstāvu ēkas, kur strādājošos izmitināja. Radās Ķengraga, Zolitūdes, Purvciema dzīvojamie masīvi.
Padomju varas beigas Rīga sagaidīja tās mēra Alfrēda Rubika vadībā. Atšķirībā no pārējiem padomju okupācijas vietvalžiem, piemēram LKP CK Ideoloģiskā sekretāra Anatolija Gorbunova, Rubiks jaunajos apstākļos nemainīja kažoku, par to samaksājot ar vairākiem gadiem cietumā.
Vairums rīdzenieku padomju varas beigas un 3. atmodas iestāšanos uztvēra ar sajūsmu. Vēsturiskais notikums, kas aizsāka tautas atmodu ne vien Latvijā, bet iepsējams, arī visā Austrumeiropā, bija latviešu disidentu organizācijas „Helsinki-86” rīkotā ziedu nolikšanas akcija pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā.
Tai sekoja 23. augusta demonstrācija u.c. pilsoniskās un nacionālās pretošanās pasākumi.
Līdz ar neatkarīgās Latvijas atjaunošanu, tika atjaunota arī pirmskara Latvijā iedibinātā Rīgas pārvaldes sistēma ar Rīgas Domi priekšgalā. Par pirmo Rīgas mēru pēc neatkarības atjaunošanas kļuva Andris Teikmanis.